Dzīve uz robežas, četri cietumsodi un sagrauta ģimene – tas ir postošās narkotiku atkarības rezultāts, ar ko 41 gadu vecā igauniete Evelīna cīnījās divdesmit gadus. Lai gan pēdējos sešus gadus viņa ir brīva no smagajām narkotikām, cīņa ar atkarības ilgstošajām sekām turpinās ik dienu. Evelīna ir uzņēmusies drosmi atklāti dalīties savā stāstā, cerot, ka tas palīdzēs citiem izvairīties no līdzīga likteņa un meklēt palīdzību savlaicīgi.
Evelīnas stāsts nav tipisks priekšstats par cilvēku ar atkarību. Viņa nākusi no labvēlīgas ģimenes un bērnībā bija izcila skolniece. Tomēr likteņa līkloči viņu noveda Tallinas Kopli apkaimes netīrajos gaiteņos, kur sākās viņas bīstamais ceļš ar smagajām narkotikām. Kā viņa pati atzīst, iekļūt šajā ellē bija vieglāk nekā no tās izkļūt, un atkarība ātri pārņēma visu viņas dzīvi, sagraujot ne tikai personīgās attiecības, bet arī veselību un brīvību.
Viens no šokējošākajiem un sāpīgākajiem Evelīnas atkarības posmiem saistīts ar viņas bērnu. Kādu dienu, kamēr viņa gatavoja vakariņas virtuvē, atstājot mazuli tēva uzraudzībā, notika kaut kas šausminošs. Atgriežoties telpā, viņa atrada bērna tēvu guļam bezsamaņā ar seju uz leju. Vēl satraucošāk bija tas, ka mazulim mutē bija karote – tā pati karote, kuru viņš bija izmantojis heroīna sildīšanai. Šis notikums kalpoja kā skarbs atgādinājums par to, cik dziļi narkotikas bija ieēdušās viņu dzīvē un cik lielas briesmas tās radīja pat visneaizsargātākajiem.
Divdesmit gadu ilgā atkarība atstāja paliekošas rētas. Evelīna četras reizes nonāca cietumā, zaudēja savu ģimeni un dzīvoja pastāvīgās bailēs un izmisumā. Atkarība no heroīna ne tikai fiziski izpostīja viņas ķermeni, bet arī garīgi un emocionāli. C hepatīts, kas bieži pavada intravenozo narkotiku lietošanu, ir viena no daudzajām veselības problēmām, ar kurām viņai nācies saskarties. Katra diena bija cīņa par izdzīvošanu, kurā dominēja narkotiku meklējumi un to radītā eiforija, kas ātri pārauga vēl dziļākā bezcerībā.
Pēdējie seši gadi ir bijuši atveseļošanās un sevis atjaunošanas laiks. Evelīna ir skaidrā, taču tas nenozīmē, ka cīņa ir beigusies. Atkarības sekas – psiholoģiskas traumas, sabiedrības stigmas un fiziskās veselības problēmas – joprojām ir viņas ikdienas sastāvdaļa. Viņa mācās dzīvot no jauna, atjaunot saiknes un veidot veselīgu nākotni.
Ar savu stāstu Evelīna vēlas uzrunāt ikvienu, kurš cīnās ar atkarību vai pazīst kādu, kurš to dara. Viņas galvenais vēstījums ir: meklējiet palīdzību jau laikus. Jo ātrāk tiek meklēta palīdzība, jo lielākas ir izredzes izkļūt no atkarības un sākt jaunu, pilnvērtīgu dzīvi. Atkarība nav vājums, bet gan slimība, kas prasa profesionālu iejaukšanos un atbalstu. Evelīnas drosmīgais stāsts ir spilgts piemērs tam, ka pat no visdziļākajām tumsām ir iespējams atrast ceļu atpakaļ uz gaismu, taču tas prasa milzīgu gribasspēku un apkārtējo atbalstu.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
