Šeilas Džoisas stāsts ir spilgts atgādinājums par to, cik mānīgas var būt ceļa zīmes uz apslēptu, bīstamu pasauli. Kad Šeilai apritēja desmit gadi, viņa saņēma, šķietami, nevainīgu dzimšanas dienas dāvanu – braucienu uz vietējo pavārmākslas skolu. Taču tas, kas sākumā šķita kā aizraujoša iespēja apgūt jaunas prasmes, drīz vien atklājās kā vārti uz ieslodzījumu noslēpumainajā katoļu organizācijā “Opus Dei”, ko daudzi dēvē par sektu.
Vairāk nekā trīs desmitgades ir pagājušas, kopš Šeilai un viņas māsai izdevās izbēgt no “Opus Dei” gūsta, taču pagātnes rētas joprojām ir dziļi iegravētas gan viņu ķermeņos, gan dvēselēs. Šeilas ķermeni rotā rētas, kas liecina par nežēlīgo disciplīnas praksi – cilīciju. Tā ir dzeloņaina metāla ķēdīte, ko viņai bija spiests valkāt ap augšstilbu divas stundas dienā, it kā “grēku nožēlošanai” un “sevis disciplinēšanai”. Šīs rētas ir kluss, bet spēcīgs apliecinājums septiņus gadus ilgajai verdzībai šajā organizācijā.
“Opus Dei”, pilnais nosaukums “Prelatūra Svētā Krusta un Opus Dei”, ir Romas katoļu baznīcas prelatūra, ko 1928. gadā Spānijā dibināja Hosemarija Eskrivā de Balagers. Lai gan organizācija sevi pozicionē kā veidu, kā sasniegt svētumu ikdienas dzīvē un darbā, tās metodes un slepenība bieži vien izraisījušas plašas debates un kritiku. Daudzi bijušie biedri un pētnieki to raksturo kā kultam līdzīgu struktūru, kas manipulē ar saviem sekotājiem, izolē tos no ģimenes un draugiem, un pakļauj stingrai kontrolei.
Šeila un viņas māsa nonāca šīs organizācijas ietekmē bērnībā, un viņu pieredze atklāj tumšo pusi aiz “Opus Dei” spožās fasādes. Viņām tika iemācīts, ka fiziskas sāpes un pašaizliedzība ir ceļš uz garīgo tīrību. Cilīcija, kā arī pašpātagāšana ar virvi, ko sauc par “disciplīnām”, bija daļa no stingrās rutīnas, kas bija jāievēro. Šāda prakse bieži vien noved pie nopietnām fiziskām un psiholoģiskām traumām, atstājot paliekošas sekas uz indivīda veselību un labklājību.
Šeila, kurai šobrīd ir 56 gadi, joprojām apmeklē terapiju, lai dziedētu pagātnes brūces. Jautājums, kas joprojām paliek neatbildēts un rada sāpes, ir – kurš un kāpēc nodeva viņu un viņas māsu šīs sektas varā? Šis noslēpums piešķir stāstam vēl lielāku traģismu un liek aizdomāties par to, cik viegli var tikt izmantoti bērni un cik spēcīga var būt manipulatīvu organizāciju ietekme pat uz ģimenes locekļiem.
Māsu stāsts ir brīdinājums par “Opus Dei” un citu līdzīgu organizāciju bīstamību, aicinot sabiedrību būt modrai un kritiski izvērtēt slēptās organizācijas, kas sola garīgu apgaismību, bet patiesībā var slēpties aiz verdzības, manipulācijas un ciešanu sienām. Viņu drosme atklāt savu pieredzi palīdz citiem apzināties šādu draudu esamību un, iespējams, izvairīties no līdzīga likteņa.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
