Everests, pasaules augstākā virsotne, katru gadu piesaista simtiem alpīnistu, taču tikai retais uzdrošinās to iekarot bez papildu skābekļa. Šis ir ekstrēmākais un visgrūtākais alpīnisma stils, ko līdz šim paveikuši mazāk nekā 200 cilvēku visā pasaulē. Viens no tiem, kurš mēģināja pievienoties šim ekskluzīvajam lokam, bija lietuviešu alpīnists Sauļus Damulevičus. Viņa ceļojums uz virsotni pārvērtās dramatiskā cīņā par izdzīvošanu, liekot viņam apgriezties tikai 8400 metru augstumā, kad bija nepieciešama steidzama palīdzība.
Alpīnisma pasaule bez papildu skābekļa ir citādāka – katrs solis prasa milzīgas pūles, gaiss ir ārkārtīgi retināts, un ķermenis atrodas pastāvīgā cīņā ar hipoksiju. Šādā augstumā kļūdas cena ir dzīvība. Damulevičus, pieredzējis kalnu gājējs, apzinājās riskus, taču vēlme pārbaudīt savas robežas bija stiprāka. Viņa mērķis bija sasniegt Everesta virsotni, iztiekot bez mākslīgi piegādāta skābekļa, kas ir liels sasniegums jebkuram alpīnistam.
Tomēr, kā Sauļus pats atzīst savā “Facebook” ierakstā, kalnos ir naivi cerēt uz pilnīgi bezrūpīgu ceļojumu: “Dodoties šajā pārgājienā, es sev novēlēju, lai viss paietu bez piedzīvojumiem un drāmas – tikai viens kāpiens pēc otra, monotoni panākumi. Diemžēl, ejot pa cilvēcisko robežu kori, ir naivi gaidīt, ka kārtis vienmēr kritīs tev par labu. Pārāk liela nenoteiktība, pārāk daudz faktoru, kas var ietekmēt rezultātu vienā vai otrā virzienā.” Šie vārdi precīzi atspoguļo alpīnisma būtību – neparedzamību un nemitīgo cīņu ar dabas stihijām un paša organisma izturības robežām.
8400 metru augstumā, “nāves zonā”, kur katra minūte bez skābekļa var būt liktenīga, Damulevičus saprata, ka virsotne šoreiz viņam ir jāsasniedz citā veidā – izdzīvojot. Viņa lēmums apgriezties nebija vājuma, bet gan spēka un saprāta apliecinājums. Vēlāk viņš uzzināja, ka par viņu tika ziņots kā par “pusdzīvu atrastu” – šis apraksts liecina par bīstamības pakāpi, kādā viņš atradās. Šis notikums ir spilgts atgādinājums par Everesta nepiekāpību un to, ka pat vispieredzējušākajiem alpīnistiem ir jāpieņem grūti lēmumi, lai atgrieztos mājās. Sauļus Damulevičus stāsts ir apliecinājums cilvēka gribas spēkam un cieņai pret kalnu varenumu, kas vienmēr paliks neprognozējams un prasīgs.