Informācija, tās būtība un ietekme uz sabiedrību, vienmēr ir bijusi sarežģīta parādība. Jau no seniem laikiem tā ir nākusi ar zināmu sensācijas alkas un nepatiesības piejaukumu. Šī tendence īpaši pastiprinājās līdz ar drukātās preses attīstību. Kad mediju tirgū parādījās konkurence un cīņa par lasītāju uzmanību un maciņu, mediju izdevēji ātri vien saprata, ka skaļāks un sensacionālāks virsraksts garantē lielāku pircēju skaitu. Bieži vien tas nozīmēja, ka publicētā sensācija bija nevis pilnībā patiesa, bet gan pamatīgi pārspīlēta vai pat izdomāta, lai tikai piesaistītu skatienu. Šī “sensāciju medību” prakse ir bijusi klātesoša dažādās formās cauri gadsimtiem, attīstoties līdz ar katru jaunu komunikācijas tehnoloģiju.
Mūsdienās, digitālajā laikmetā, šī cīņa par uzmanību ir sasniegusi jaunu līmeni, pateicoties interneta un sociālo mediju sniegtajām iespējām. Informācija izplatās zibens ātrumā, un tās autentiskumu ir arvien grūtāk pārbaudīt. Taču pēdējos gados šajā dezinformācijas kaujas laukā ir ienācis jauns un spēcīgs spēlētājs – mākslīgais intelekts (MI). Sākotnēji MI tika uztverts kā rīks, kas spēj optimizēt procesus un palīdzēt cilvēkiem, taču tas ir kļuvis arī par divējādas dabas ieroci, ko var izmantot gan patiesības izplatīšanai, gan tās sagrozīšanai.
Mākslīgais intelekts ir radījis jaunas iespējas dezinformācijas radīšanā un izplatīšanā. Ar dziļās mācīšanās un ģeneratīvo neironu tīklu palīdzību ir iespējams radīt pārliecinošus viltus attēlus, video (deepfakes) un audio ierakstus, kas ir gandrīz neatšķirami no īstajiem. MI spēj rakstīt viltus ziņas, kas izklausās ticami un atbilst konkrētai auditorijai, kā arī automatizēti izplatīt šo saturu sociālajos tīklos, veidojot viltus profilus un botu armijas. Šīs tehnoloģijas ļauj dezinformācijas kampaņām sasniegt miljoniem cilvēku dažu minūšu laikā, manipulējot ar sabiedrisko domu un ietekmējot vēlēšanas, ekonomiku un pat starptautiskās attiecības.
Tomēr stāstam ir arī otra puse. Tieši tas pats mākslīgais intelekts, kas tiek izmantots dezinformācijas radīšanai, tiek aktīvi attīstīts un pielietots arī tās apkarošanā. Pētnieki un tehnoloģiju uzņēmumi strādā pie MI sistēmām, kas spēj analizēt milzīgus datu apjomus, lai identificētu dezinformācijas modeļus, atklātu viltus kontus un atpazītu manipulētus attēlus vai video. MI algoritmi var palīdzēt automatizēti pārbaudīt faktus, analizēt valodu un kontekstu, lai noteiktu satura ticamību. Šīs sistēmas spēj ātri reaģēt uz jauniem dezinformācijas draudiem, kas cilvēkiem būtu pārāk laikietilpīgi un sarežģīti.
Cīņa starp MI, kas rada dezinformāciju, un MI, kas to apkaro, ir kļuvusi par mūsdienu digitālās telpas galveno kaujas lauku. Tā ir pastāvīga “bruņošanās sacensība”, kurā katra jauna dezinformācijas metode tiek sekota ar jaunu atklāšanas metodi. Šajā sarežģītajā vidē izšķiroša nozīme ir ne tikai tehnoloģijām, bet arī cilvēku medijpratībai un kritiskajai domāšanai. Spēja atšķirt patiesību no meliem, apšaubīt avotus un neuzticēties visam, ko redzam vai lasām tiešsaistē, ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Mākslīgais intelekts var būt spēcīgs sabiedrotais šajā cīņā, taču galīgā atbildība par informācijas patiesumu gulstas uz katra indivīda pleciem.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
