Pēc gadiem ilgas piesardzības un pat atteikšanās no kodolenerģijas, Eiropa atkal ver durvis šim pretrunīgi vērtētajam enerģijas avotam. Japānas Fukušimas katastrofa 2011. gadā radīja globālu vilni, kas daudzas valstis pamudināja atteikties no atomelektrostacijām vai vismaz apturēt to attīstību. Taču šodien, saskaroties ar nepieredzētu enerģētikas krīzi un ģeopolitisko nestabilitāti, arvien vairāk politiķu un ekspertu atzīst, ka šis lēmums, iespējams, bija kļūda.
Pasaules enerģētikas tirgus piedzīvo fundamentālas pārmaiņas. Salīdzinoši lētas fosilā kurināmā pieejamība, šķiet, ir palikusi pagātnē, un konflikti Tuvajos Austrumos draud situāciju vēl vairāk saasināt. Šādos apstākļos Eiropa steidzami meklē veidus, kā nodrošināt savu enerģētisko neatkarību un mazināt atkarību no ārējiem piegādātājiem. Šī meklējumu ceļā kodolenerģija atkal nonāk uzmanības centrā kā potenciāli stabils, lēts un zemu emisiju enerģijas avots.
Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena starptautiskajā kodolenerģijas samitā Francijā 10. martā atklāti paziņoja, ka atteikšanās no kodolenerģijas ir bijusi “stratēģiska kļūda”. Viņa aicināja Eiropas Savienības dalībvalstis paplašināt kodolenerģijas ražošanu, norādot, ka 1990. gadā kodolspēkstacijas nodrošināja trešdaļu Eiropas elektroenerģijas, savukārt šobrīd tas ir tikai aptuveni 15%.
Leiena uzsvēra, ka, novēršoties no “uzticama, pieejama un zemu emisiju enerģijas avota”, Eiropa ir kļuvusi pārmērīgi atkarīga no dārga un nepastāvīga fosilā kurināmā importa. Tas ir novedis Eiropu neizdevīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem.
Lai veicinātu kodolenerģijas atdzimšanu, EK prezidente prezentēja plānus par mazas jaudas modulāro kodolreaktoru (SMR) ieviešanu. Šie reaktori, ar jaudu līdz 300 megavatiem (salīdzinājumā ar tradicionālo reaktoru aptuveni 1000 megavatiem), ir inovatīvs risinājums. To komponentus varētu ražot sērijveidā rūpnīcās, potenciāli samazinot izmaksas un paātrinot ieviešanas laiku.
Leiena pauda cerību, ka SMR varētu sākt darboties ES jau nākamās desmitgades sākumā, taču tam nepieciešama saskaņota regulatīvā sistēma visā ES. Turklāt ES ir apņēmusies izveidot 200 miljonu eiro garantiju, lai atbalstītu privātos ieguldījumus progresīvās kodoltehnoloģijās un stiprinātu Eiropas kodolenerģētikas ekosistēmu. “Pēdējos gados esam novērojuši globālu kodolenerģijas atdzimšanu, un Eiropa vēlas būt daļa no tās,” viņa piebilda.
Tomēr Eiropas valstu vidū joprojām pastāv ievērojamas domstarpības par kodolenerģijas nākotni. Lai gan vairākas valstis, piemēram, Francija, ir stingri atbalstījušas kodolenerģijas attīstību, citas, tostarp Vācija, ilgstoši ir bijušas pret. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs gan nesen atzina, ka pēdējo Vācijas kodolreaktoru slēgšana pirms trim gadiem bija kļūda. Arī Austrija un Portugāle joprojām saglabā stingru nostāju pret kodolenerģijas izmantošanu.
Neskatoties uz šīm atšķirībām, kopējā tendence liecina par pakāpenisku paradigmas maiņu. Enerģētiskās krīzes spiediens un vēlme pēc ilgtspējīgas, stabilas un neatkarīgas enerģijas piegādes veicina diskusijas par kodolenerģijas lomu Eiropas nākotnē. Laiks rādīs, vai Eiropa spēs pārvarēt pagātnes bailes un vienoties par kopīgu stratēģiju, lai pilnībā izmantotu kodolenerģijas potenciālu.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
