Karalienes Elizabetes II ilgā un godpilnā valdīšana, kas ilga septiņas desmitgades, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas pasaules vēsturē. Viņas mantojums tiek uzskatīts par neapstrīdamu un grandiozu, taču, kā norāda karaliskais biogrāfs Roberts Hardmans, viena izvēle mūža izskaņā joprojām raisa jautājumus un met ēnu uz viņas valdīšanas pēdējiem gadiem.
Roberts Hardmans, kura jaunākā grāmata “Elizabeth II: In Private. In Public. The Inside Story” drīzumā nonāks grāmatnīcu plauktos, savā darbā pievēršas karalienes sarežģītajam lēmumam atbalstīt savu dēlu, princi Endrū, pēc tam, kad atklātībā nonāca viņa saistība ar bēdīgi slaveno pedofilu Džefriju Epstīnu. Šis lēmums, lai arī saprotams no mātes viedokļa, izraisīja plašu pretreakciju un diskusijas sabiedrībā.
Grūtais lēmums Endrū lietā
Princis Endrū tika apsūdzēts par seksuālu izmantošanu, ko pret viņu izvirzīja Virdžīnija Džufre, apgalvojot, ka tas noticis laikā, kad viņa vēl bija nepilngadīga. Lai gan princis Endrū šīs apsūdzības kategoriski noraidīja, viņš galu galā piekrita samaksāt Džufrei ievērojamu izlīguma summu, lai novērstu lietas nonākšanu tiesā. Tieši šajā brīdī karaliene Elizabete II pieņēma lēmumu finansiāli palīdzēt savam dēlam segt šīs izmaksas.
Hardmans uzsver, ka karaliene, kura bija pazīstama ar savu spēju saliedēt karalisko ģimeni pat visgrūtākajos brīžos, šajā gadījumā saskārās ar milzīgu personisku dilemmu. “Viņa vēlējās aizsargāt savu bērnu, tomēr viņas lēmums palīdzēt Endrū finansiāli meta ēnu uz viņu pašu,” norāda biogrāfs. Lai gan karaliene neļāva Endrū turpināt aktīvu dalību karaliskajā sabiedriskajā dzīvē, viņas mātes instinkti, visticamāk, dominēja finanšu atbalsta jautājumā.
Plašākais konteksts un nesalaužamais mantojums
Neskatoties uz šiem sarežģītajiem un pretrunīgajiem lēmumiem, Roberts Hardmans uzstāj, ka Elizabetes II milzīgais devums sabiedrībai un valstij paliek nesalauzts. Viņš aicina skatīties uz šiem notikumiem plašākā kontekstā, nevis tikai no šodienas prizmas, kas bieži vien fokusējas uz aktuālajiem skandāliem, piemēram, Endrū vai prinča Harija un Meganas Mārklas attiecībām ar karalisko ģimeni.
“Ja mēs skatāmies uz viņas 70 gadus ilgo valdīšanas laiku un 96 dzīves gadiem, šie ir tikai daži no daudzajiem svarīgajiem posmiem,” skaidro Hardmans. Viņas mantojums ir daudz lielāks par šiem personīgajiem izaicinājumiem. Elizabete II ienāca vīriešu pārvaldītā pasaulē, saglabāja monarhijas stabilitāti un nodeva to nākamajai paaudzei daudz labākā stāvoklī, nekā daudzi gaidīja.
Stabilitātes simbols grūtos laikos
Karaliene Elizabete II vienmēr ir bijusi stabilitātes un miera simbols savai tautai. Kā norāda biogrāfe Sallija Bedela Smiša, “cilvēki zināja, ka viņa vienmēr būs klāt, kad to vajadzēs.” Viņas mierinošā klātbūtne bija īpaši jūtama valsts grūtākajos brīžos.
Bijušā karaļnama preses sekretāre Ailsa Andersona atceras karalienes uzrunu tautai pirmā COVID-19 viļņa laikā, kad viņa teica: “Mēs tiksimies atkal.” Šī vēsts kļuva par cerības simbolu ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Andersona uzskata, ka karaliskā ģimene var smelties spēku no karalienes noturības, lai pārvarētu pašreizējās krīzes, jo “viņi ir izdzīvotāji. Monarhija ir izturējusi daudz smagākas krīzes.”
Lai gan princis Endrū lieta joprojām paliek kā sarežģīts punkts karalienes biogrāfijā, tas nemazina viņas milzīgo ieguldījumu un to, ka viņa paliks atmiņā kā viena no izcilākajām monarhēm vēsturē, kura ar savu kalpošanu un uzticību valstij spēja vienot tautu un nodrošināt stabilitāti mainīgā pasaulē.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
